Atceroties Juri Gagaini
Saņemot sēru vēsti par prof. Jura Gagaiņa aiziešanu mani pārņēma savāda tukšuma sajūta. Otru tādu personību es nepazīstu. Kā pasniedzējs viņš bija ļoti kārtīgs, vienmēr lekcijas sākās laikā un tika novadītas līdz pēdējai minūtei. Viņš spēja ļoti skaidri izteikties un viņa runa vienmēr bija interesanta un jēgpilna. Nav noslēpums, ka daudziem viņa studentiem bija grūti sadzīvot ar viņa lielo ego. Lai nu kā, viņam bija ar ko lepoties. Viņš bija ļoti radošs un talantīgs cilvēks.
Priecājos, ka aizgāju uz tikšanos ar māksliniekiem Dekoratīvās Mākslas un Dizaina muzejā 4.novembrī, kur profesoru satiku pēdējo reizi. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka man bija iespēja viņu pazīt. Izsaku visdziļāko līdzjūtību visiem viņa tuviniekiem!
Piedāvāju iepazīties ar interviju ko ierakstīju pirms diviem gadiem.
In memory of Juris Gagainis
The message of Prof. Juris Gagainis death brought a strange feeling of emptiness. He was one of a kind. As a teacher he was very strict. Lectures always started on time and were driven to the last minute. He was able to make a very clear statement and his speech was always interesting and meaningful. It’s no secret that some of his students found it difficult to deal with his big ego. However, he had a reason to be proud. He was a very creative and talented person.
I am glad that I went to the meeting with artists at the Museum of Decorative Arts and Design on November 4, where I met professor for the last time. I am extremely grateful that I was able to meet this person. I express my deepest condolences to all his relatives!
Further I posted my interview with Juris gagainis from 2015. For now only in latvian. Sorry my english speaking reeders!
2015. gada oktobris
G: Vai jūs šobrīd nodarbojaties ar jaunu rotu radīšanu?
Juris Gagainis: Es taisu laiku pa laikam, kad man uznāk luste. Vai tie būs nākamie izstādes darbi, vai tie ir manam tuvam cilvēkam, bet katrā ziņā, man patīk ar rotām… Tās idejas, kas man ir uzradušās es gribu realizēt. Bet es nekad ne esmu teicis, ka esmu rotu mākslinieks.
G: Cik daudz laika jūs pavadāt strādājot pie rotām?
Juris Gagainis: Ja mēs mēneša griezumā runājam, nu kādas divas, trīs dienas es veltu, jā. Bet man, protams, tās divas, trīs dienas ir tikai tehniskajam izpildījumam. Tas ir, tam praktiskajam darbam.
G: Kas jūs aizrauj rotu radīšanā?
Juris Gagainis: Man viena no visiemīļotākajām rotām ir piespraude. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka piespraude – tā ir miniatūra tēlotāj māksla ar savu saturu, ar savu stāstu… Tas ir mans subjektīvs mākslinieka vērtējums. Man vienmēr patīk eksperimenti, kaut kas tāds, ko es ne esmu taisījis. Es esmu gatavojis visādas rotas, gan, sudrabā ar dzelzi, gan citas tehnikas. Pēdējā laikā es šādas tādas esmu ar dzintaru uztaisījis, šādas tādas esmu ar emaljām uztaisījis. Parasti es neizmantoju emaljas. Tur arī ir tā eksperimenta ziņkārība klāt, kas arī daļēji nosaka to, ka es atgriežos pie šī miniatūrā mākslas veida.
G: Vai jums ir kāds stils kas kādreiz bijis īpaši iemīļots, vai kādi laika periodi, kuros jūs sadalītu savu māksliniecisko darbību?
Juris Gagainis: Droši vien, ka tas būtu jādara kādam mākslas zinātniekam. Protams, ka katrs mākslinieks, kurš radoši strādā un, kurš visu laiku, attīstās, nevar būt iestrēdzis kaut kādā konservatīvismā vai manierismā. Viņš ekspluatē visu laiku vienu un to pašu tehniku, vienu un to pašu mērogu un tā tālāk. Arī mūsdienās tas ir bieži sastopams, arī rotu mākslā, mākslinieki atrod ko savu, un tad visu mūžu to dara, un uzskata, ka tas ir viņu rokraksts, bet es uzskatu, ka tas nav pareizi. Tur ir citi apstākļi – cilvēks negrib eksperimentēt, jo eksperiments vienmēr ir saistīts arī ar zaudējumiem, neveiksmēm, kā sacīt brāķiem. Nu tas ir cits stāsts.
G: Kas sastāda jūsu radīto rotu cenu?
Juris Gagainis: Ziniet, ar cenām man ir vis švakākā saprašana. Es nesaku, ka es pelnu ar rotām. Man ir diezgan liela kolekcija, kas ir saglabājusies, jo es nekur rotas nepiedāvāju. Ne internetā, ne salonos. Bet ja kāds cilvēks grib, vai viņš pasūta vai kaut ko izvēlas, no esošā. Es ne esmu tik gudrs tajās cenās. Man bieži vien ir tā, ka pie manis atnāk draugi, ciemiņi no ārzemēm. Ja es būtu visas rotas iztirgojis, tad man nebūtu ko cilvēkiem parādīt. Un es uzskatu, ka tas ir mans personīgais, mans radošās mākslas muzejs. Man no saviem mākslas darbiem uzkrātas ne tikai rotas. Es ļoti labprāt savas rotas dodu par pavisam pieņemamu cenu, muzejiem, fondu krātuvēm. Agrākos laikos, jaunībā, es pārdevu vairāk rotas, bet tās rotas un tās idejas, kuras tu esi atdevis, ir pazušanā, tādā nebūtībā. Vai nu tās aizved uz ārzemēm vai notiek kas cits. Un ja tev ir kāda izstāde vai, kā es saku, reprezentatīvs pasākums, tad tev ir tukšas rokas, nav ko rādīt. Tikai bildītes.
G: Saprotams. Tātad, ja jūs diezgan maz pārdodat, kas ir jūsu nedaudzie klienti?
Juris Gagainis: Tā nav, ka man nebūtu pieredzes ar klientiem, bet es ar klientiem strādāt nenovēlu nevienam rotu māksliniekam, jo tas ir diezgan grūti. Tāpēc, ka tās kaprīzes vai untumi – tie citreiz ir pat neizpildāmi. Ir skumji tajā reizē, kad pirms tam bijusi cita runa un tad, kad tev ir gatavais izstrādājums, tad klients ir iztēlojies pavisam ko citu, bet mākslinieks ir izstrādājis ko citu. Mūsu sabiedrībai vēl nav tā saprašana, ja tu ej pie mākslinieka un pasūti, tātad tu uzticies viņam un viņa idejai. Viņa radošais priekšlikums vai darinājums pēc pasūtījuma, ir jāpieņem, tā ir mākslinieka vērtība.
G: Parunāsim par šo brīdi un Padomju Laikiem. Jūs strādājat ar rotām jau kopš Tallinas Mākslas institūta beigšanas 1973. gadā, aizstāvot diplomdarbu “Rotas” ar izcilību. Varbūt esat ievērojis kādu atšķirību, tehnikas ir mainījušās, vai cilvēku prasības? Vai ir kāda jūtama atšķirība rotu pasaulē mainoties valsts iekārtai?
Juris Gagainis: Starp rotkaļiem, kas bija Padomju Latvijas laika mākslinieku savienības metāla mākslinieku sekcijā, kur es ilgus gadus biju sekcijas vadītājs, ir ļoti liela atšķirība, jo juveliermāksla bija pilnīgi, kā sacīt, padzīta pagrīdē. Kāpēc? Pirmkārt, juvelieriem netika ļauts iegādāties cēlmetālu, nekādu. Es uzskatu, ka tā laika rotkaļu mākslu nevar uzskatīt par pilnvērtīgu, jo strādāja tikai ar Padomju Savienībā ražotajiem krāsainajiem metāliem, tas ir melhiors, misiņš, bronza, varš. Tie ir tie pamata materiāli, ar kuriem tika darinātas rotas. Pat tāds apstrādes vai pārklājuma veids, kā sudrabošana arī nebija pieietama. Bija milzīgs monopols uz cēlmetālu un visi, kas slepus strādāja ar šiem metāliem un kļuva populāri, tika pakļauti stingrai valsts kontrolei. Bija tāda organizācija pie Iekšlietu ministrijas OBHSS, kas ļoti par šo interesējās un tie cilvēki… Viņiem bija ļoti lielas nepatikšanas, jo tev viss bija jāpierāda, kur tu ņēmi to materiālu un tā tālāk. Latviešiem, tieši latviešiem, nevis lietuviešiem vai igauņiem bija viena ārkārtīgi liela priekšrocība, jo visa mūsu pirmskara metāla nauda, kas bija latos, tā bija sudraba. Vienlatnieks, divlatnieks, pieclatnieks… Protams, ka tā prove, kas ir latiem, tā nav, domāta rotu darināšanai. Faktiski ar pieclatnieku vai vienlatnieku, vai divlatnieku var lodēt sudrabu, tāpēc, ka tas ir sakausējums ar zemu – 835 provi, kas ir speciāli radīts, lai monēta nediltu. Jo, teiksim, cara laikā bija pulka augstākas sudraba proves monētas, tās ļoti ātri nodila, un tas sudrabs izputēja putekļos. Tā kā mana paaudze, tie kas strādāja sākot ar Lietišķo mākslas vidusskolu, mēs visi trenējāmies uz pieclatniekiem. Bet strādāt ar tiem ir ļoti grūti tāpēc, ka tiem ļoti ātri notika tehnoloģiska parādība ko sauc par retikulāciju vai žargonā – tas sašmorējās. Ļoti ātri! Tur vajadzēja prast lodēt milzīgi, milzīgi akurāti. Otrs kas ir, bija ļoti slikti ar instrumentiem, ļoti slikti bija konkrēti ar juvelieru zāģīšiem, jo mēs tos pirkām tikai slepus un par lielu naudu no ārzemju jūrniekiem, kuri citreiz atveda uz Lietišķo skolu un piedāvāja vairākus dučus un buntītes. Salīdzinot ar to kā ir šobrīd, diezgan stipri izplatīts bija tāds mūsu, Latvijas, reģionam raksturīgs materiāls kā dzintars. Jo dzintars tajos laikos bija lēts, dzintars tajos laikos bija plaši pieietams caur ražošanas apvienībām, kā Daiļrade, kā Tautas Daiļamata Meistari. To ieveda netikai no Kaļeņingradas, bet arī no Polijas. Tie, kas bija biedri, dzintaru varēja, ne jau kilogramiem, bet pa šķipsnai dabūt. Un žēl protams ir tas, ka visi fondos un tā laika paaudzes īpašumā esošie izstrādājumi, kuros ietverti dzintara slīpētie un pulētie gabali, tie visi ir ietverti krāsainā metāla ietvarā. Ļoti reti kad ir sudrabā. Jo pat, kad mēs uz izstādi devām sudrabā izstrādātas lietas, mēs nekad nedrīkstējām rakstīt izstāžu nododamajā anketā, ka tas ir sudrabs. Vienkārši rakstīja, ka tas ir metāls.
G: Jūs, kā jau Mākslas Akadēmijas metāla nodaļas dibinātājs noteikti varat daudz pastāstīt par akadēmisko izglītību rotu mākslā Latvijā, kā jūs vērtējat šo izglītību?
Juris Gagainis: Vispār rotu programma, kā Tu pati ļoti labi zini, mums ir samērā jauna. Un neskatoties uz to, ka ir bijuši jau vairāki izlaidumi, no šīs rotu programmas… Jo sākotnēji mums bija kopējā programma. Tie, kas gribēja, tie strādāja ar rotām, tie kas negribēja, tie strādāja ar lielo metālu. Tas attiecas arī uz diplomdarbiem. Tagad tās ir divas atsevišķas programmas un plūsmas. Es domāju, ka vēl nav pienācis tas brīdis, kad Latvija varētu lepoties ar tādiem ļoti centīgiem, uzcītīgiem un uzticīgiem jaunajiem rotkaļiem, radošiem jaunajiem māksliniekiem, jo ir arī daudz objektīvu apstākļu, gan arī visa materiālā situācija valstī, gan arī teiksim pieredze, gan arī paša jaunā cilvēka uzņēmība. Man ļoti bieži iznāk braukt dažādās žūrijās un darīšanās uz Lietuvu. Tur tā kustība, ko mēs saucam par rotkaļu kustību, ir ļoti, ļoti aktīva. Nu, pirmkārt, Lietuvieši, es atkal domāju subjektīvi, viņi ir daudz lielāki patrioti. Un otrs, ka viņiem tā ir kustība ar tradīcijām. Viņiem ir ļoti daudz cilvēku, kas par to krīt un ceļas un ļoti aizstāv tās lietas. Un man Lietuvā ļoti patīk arī tas, ka viņiem ir šis jaunradītās nacionālās rotas lepnums, pirkt un valkāt. Lietuvas sabiedrība jau ir pieradināta, viņi labprāt pērk jauno mākslinieku darinājumus un arī ar tiem lepojas un valkā. Šobrīd individuāliem rotkaļiem ir diezgan grūti arī tai ziņā, ka ir ļoti liela konkurence no dažādas gaumes un dažādas kvalitātes rūpnieciski ražotajiem izstrādājumiem, kuriem ir pavisam lētas tehnoloģiskās un daudzsēriju izstrādājumu priekšrocības. Bet rotkaļiem tas ir roku darbs un individuālais darbs, kā sacīt, jābūt stipram cilvēkam un ļoti strādīgam. Protams, pie visa, jābūt arī talantīgam un pietiekoši uzņēmīgam.
G: Vai jūs redzat Latvijas rotu mākslas skolai vietu Eiropas kopainā?
Juris Gagainis: Man liekas tā, ka viens no lieliem mīnusiem tieši rotu popularizēšanā ir, ka Latvijā arī uz šo brīdi rotu māksliniekiem trūkst apvienības, vienalga vai viņi ir mācījušies Mākslas Akadēmijā vai viņi to ir beiguši, vai viņi strādā kādās citās individuālās vietās. Šāda apvienība varētu kompleksi krāt šo jauno mākslinieku, ja tā varētu teikt, biogrāfisko portfeli jeb dosjē, nodarboties ar mākslinieku popularizēšanu gan ārzemēs, gan arī tepat, Latvijā. Vai, piemēram, es tā negribu lielīties, bet, pirmo reizi Latvijā, es dabūju otro prēmiju. (Juris Gagainis 2014. gada nogalē ieguva 2. vietu Lietuvas Emaljas Mākslas Biennālē) Es to varu izstāstīt tikai Tev, man nav neviena, kam to teikt. Piemēram, ja godalgu saņem mūziķi vai arī literāti, saņem starptautisku apbalvojumu, tur pat, tenisisti saņem 120. vietu, uzreiz tas ir baigais notikums. Es domāju, ka vispār jau rotkalis ir individuālā darba darītājs, viņš ir vienpatis. Bieži vien šim cilvēkam ir 101 vajadzība, neatliek laika un uzņēmības vēl, paralēli savam darbam, nodarboties ar savu, vai savu kolēģu, vai savas mākslas, vai latviešu jaunās rotas popularizēšanu. Padomju Latvijas laikā mums mākslinieku savienībā bija tāds pieņēmums, katrai sekcijai bija piesaistīti mākslas zinātnieki. Mums, piemēram, bija Gundega Ivanova. Savā laikā par metālu drusciņ rakstīja arī Rūta Muižniece. Bija vēl vairāki mākslas zinātnieki, kas rakstīja publikācijas un pat izdeva grāmatas par lietišķo mākslu. Biogrāfiski viss tas ir atdodams.
G: Kāda ir jūsu attieksme pret amatnieku darbību Latvijā? Vai jūs sevi sauktu par amatnieku?
Juris Gagainis: Es nekad negribu šīs lietas nodalīt – šeit ir robeža, šitik tālu es esmu mākslinieks, un te es sāku būt amatnieks. Cilvēks, kurš strādā ar materiālu, vienalga vai tas ir koks vai metāls, vai kāds cits materiāls, viņam pamatā ir jāapgūst amata prasmes. Latviešiem ir tāds jēdziens – tas ir „amatnieks”. Smalku mākslinieku aprindās tas varbūt skan pat nicinoši. Bet dzīvē, īstenībā, mākslinieks, tas kas prot arī daudz amata paņēmienus, viņam vienmēr ir priekšroka. Viņš var izgatavot sev palīgierīci, ja mēs runājam par rotkali. Vai viņš prot atšķirīgus metālapstrādes vai cita amata veidus, izpildīt kvalitatīvas operācijas. Ne vienmēr ir iespēja skriet kaut kur citur, tas, pirmkārt, sadārdzina, otrkārt, patērē laiku un treškārt, ne vienmēr cits izpilda tā, kā Tu būtu vēlējies. Tas jau sen ir pierādīts, es dzīvē to nešķiroju. Man dzīvē ir tādi darbi, kas ir maz saistīti ar mākslu, bet kur vajag amatnieka prasmi un kvalitāti. Es nekad tos nešķiroju, es tikpat atbildīgi daru arī tos darbus.
G: Jūs piekritīsiet teicienam: „Amats, mākslas pamats”…
Juris Gagainis: Varētu būt, varētu būt…
G: Atgriežoties pie terminiem. Kā jūs uzskatāt, ko tieši nozīmē vai kā atšķiras vārds juvelieris, rotu mākslinieks vai rotkalis? Vai varbūt metālmākslinieks?
Juris Gagainis: Es savā terminoloģijā, saskarē ar jauniem cilvēkiem un arī citur, cenšos vienmēr runāt tādā latviskā vārdā – rotkalis. Tas ir ļoti sens vārds, tas tika apstiprināts mūsu izcilā pirmskara valodnieka Endzelīna vārdu krājumā. Man liekas, ka tas ir ļoti atbilstoši. Ja mēs loģiski analizējam to vārdu jēgu tad – rota, tas ir priekšmets ar ko mēs rotājamies. Ļoti daudz tautas dziesmās ir runas par dažāda veida rotāšanām. Rotā ar jāņuzālēm ne tikai sevi, bet govis un visu ko. Tas ir kaut kas estētiski, ētiski skaists, tādos ievērojamos, nozīmīgos brīžos. Piemēram, Lietuvieši lieto vārdu juveļirka. Viņiem tas ir iegājies, un viņi to lieto. Igauņiem ir korutaite – rotu māksla. Un man liekas, ja mums leksikonā ir šie skaistie vārdi – rotkalis un rotas, un rotu darināšana, tas ir patīkami. Mums ir arī rotu programma, nevis juvelieru programma.
G: Jūs ar savām rotām nereti piedalāties simpozijos, izstādēs Lietuvā, arī citur ārzemēs. Kā šī dalība ārzemju izstādēs ietekmē jūsu darbu?
Juris Gagainis: Es piedalos tur, kur es varu, māku sarunāties ar cilvēkiem. Un es savas rotas esmu izstādījis Somijā, es savas rotas esmu izstādījis arī Krievijā, es savas rotas esmu izstādījis arī Igaunijā un Lietuvā. Es angliski varu sarunāties ceļojumu un sadzīviskā valodā. Kad man tā gudri jārunā, ar smalkiem vārdiem un viss ļoti literāri pareizi, man nav tik labas tās angļu valodas zināšanas. Tāpēc es atturos darbus vest uz citām valstīm. Protams, tad kad ir kolektīvās izstādes, tad es piedalos. Bet individuāli es citur ne esmu piedalījies, kā šajās nosauktajās valstīs.
G: Bet kā dalība izstādēs un simpozijos ietekmē jūsu darbu, vai tas jums sniedz kaut kādu papildus motivāciju?
Juris Gagainis: Katrā ziņā tas sniedz papildus motivāciju. Ņemot vērā, ka es Padomju Savienības laikā biju Mākslinieku savienības priekšsēdētājs, man bija garš saraksts ar lieliem amatniekiem. Tur bija rotkaļi, piedod, bet daudzi, daudzi Mākslinieku savienības biedri bija jaunāki par mani. Tad kad uznāca juku laiki, vairs neviens ar rotām nenodarbojās. Es esmu vienīgais, kas izgāja ar savu… Jo, protams, ka man ir jāpateicas tam kungam, ka es esmu nonācis mākslas akadēmijā. Lai cik bija badīgi laiki un zemas, un mazas algas, es vienmēr varēju atlicināt laiku strādāt radoši. Visus šos gadus, cik vien ir bijis iespējams, es esmu piedalījies gan akadēmijas izstādēs, gan taisījis sev mazākas personālizstādes. Esmu arī piedalījies vietējās izstādēs, kad mēs braucām uz Cēsīm un citur. (domāta LMA Metāla dizaina nodaļas studentu un pasniedzēju darbu izstāde „Ziemas Saule”, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā, 2013.g. 17. novembris – 31.decembris; Cēsu izstāžu namā, 2014.g. 7. februāris – 2. marts.) Es vienmēr esmu centies atkal parādīt kaut ko jaunu. Man
liekas, ka tas ir galvenais, ka Tu esi uzticīgs metālam. Tiem jaunajiem māksliniekiem bieži vien pietrūkst tā uzticība. Manī vislielāko prieku rada tas process. Es ne esmu vienīgais mākslinieks, kurš to saka. Arī no citiem esmu dzirdējis, ka viņi saka, bieži vien, kad Tev tā lietiņa ir gatava, Tev ir vērtējums par to, bet Tev jau domas kavējās pie nākošā. Katrs process, kurā Tu esi, vienalga vai Tu taisi rotas vai ko citu, ir interesants ar to, ka tur nekad nav sērijveida ražošana. Vienmēr katrs darbs ir kaut kas jauns. Un, bieži vien, katram jaunajam ir jāatrod kaut kādi jauni paņēmieni vai jauni eksperimenti, vai jauni instrumenti. Rotas var uztaisīt visvisādi. Ja, piemēram, Tu man iedotu kaut kādu kompozīciju es Tev uztaisītu tehnoloģisko pasīti – to var taisīt šitādi, to var taisīt šitādi, un to var taisīt šitādi. Vismaz trīs atšķirīgos veidos. Tur ir tā mākslinieka funktieris, kā viņš var taisīt, kādu paņēmienu viņš izvēlēsies, kur tā izteiksme būs visforšākā. Bet kur arī nebūs šitā te uztaisīts (rāda ar rokām) ka Tu esi pārmocījies, samocījies un beigās pašam ne visai pat patīk.
G: Kā, jūsuprāt, varētu popularizēt rotu mākslas kustību Latvijā, ja tas vispār ir nepieciešams?
Juris Gagainis: Man ir diezgan, nu neteiksim skumji, bet grūti runāt, tāpēc, ka mākslas akadēmijas rotu programmu kādus divus, trīs gadus, gan maģistra, gan bakalaura programmās, ir beiguši cilvēki, bet viņi kaut kā pazūd lielajā pasaulē. Tā lieta, ko es saucu par uzticību… Visgrūtāk ir jaunam cilvēkam pats sākums. Ja mēs runājam par jauniem cilvēkiem, darbnīca, instrumenti, materiāli, pasūtījumi… viss tas ir ļoti sarežģīti. Rotkaļu kustība, es nevaru teikt, ka tā šobrīd ir laba. Es nevaru teikt, ka tā ir laba, tādā ziņā. Ir arī diezgan daudzsološi jauni cilvēki, kas beiguši Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolu un var tīri labi strādāt, un ir tādi, kas beiguši arī Latvijas Mākslas akadēmiju. Es jau nesaukšu nevienu vārdā, mums ir bakalauri, mums ir maģistri un, ja man tā godīgi jāsaka, kurš ir tas cerīgais, kurš būs uzticīgais, grūti atbildēt… Grūti atbildēt. Saistībā ar to, ko es iepriekš Tev teicu, ka rotkaļiem trūkst kopības, trūkst tādas apvienības, vienīgais, ko es gribētu pieminēt un uzlielīt, ir galerija Putti. Gan komerciālu, gan citu apsvērumu dēļ galerija zem savas paspārnes uztaisījusi un pie sevis tur mākslinieku atlasi. Protams, mēs neanalizēsim to mākslinieku radošās vērtības, bet tur ir arī ļoti labi mākslinieki. Man liekas, ka tas ir labs piemērs, ka tas tā varētu būt. Padomju laikā man ļoti patika tas, ka bija Lietišķi Dekoratīvās un Mākslas muzejs. Šis muzejs, direktores Salītes Krēsliņas personā, visu laiku uzturēja saikni ar māksliniekiem. Mēs jutām ap šo muzeju tādu, kā sacīt, paspārni. Organizējām izstādes. Divreiz gadā, pavasarī un rudenī, lielās izstādes, kur bija arī rotas. Muzejs organizēja arī rotu sūtīšanu uz ārzemēm, sūtīja uz Vāciju, sūtīja uz Čehoslovākiju, sūtīja arī uz brālīgajām republikām, uz to pašu Maskavu un Pēterburgu, jo individuāli tas ir pilnīgi nejēdzīgi. Ko es tur savus dažas rotiņas sūtīšu nezin kur? Tagad muzejam ir cita direktore, viņai tas neinteresē. Tie mākslinieki, kas kādreiz cerēja uz kaut kādu sadzīvisku, radošu draudzību, tas viss ir izputējis. Nu katrs kuļās, kā māk. Tāda ir patiesības realitāte.
G: Jūs minējāt, ka jums rotu radīšanas gaitā interesantākais ir pats process, ne tikai iznākums. Kāds ir jūsu rotu radīšanas process un vai jūs varētu ar to iepazīstināt citus?
Juris Gagainis: Es par to esmu domājis. Ja es ņemtu savas rotas un atlasītu, tad man tur būtu aptuveni 30 dažādi procesi. Es vakarā, kad nevaru aizmigt, jeb, kad sēžu vannā, kur es zinu, ka es nekur nevaru aiziet, es vienmēr domāju, ka man ir kaut kāds tāds tehnoloģisks risinājums un bieži vien es izdomāju to labāko, ne tādu, kā es biju to pirmo steigā iedomājies. Un es iedomājos un man iznāk, un man iznāk ļoti labi. Tāpēc es saku, tas radīšanas process ir tāds analītisks domāšanas noslogojums smadzenēm, kā to darīt, kā to nedarīt. Tev ir jābūt lielai bagāžai gan ar pieredzi, gan ar instrumentiem, lai var tā… Citreiz es nevaru to pat savā darbnīcā paveikt, tad es atkal izdomāju, ā, es to tur, tur es to, tur es to, kamēr man ir tas, ko es vēlos. Tāda tīksmināšanās par gataviem darbiem, cik un kur es pārdošu, un, cik maksās, man vispār tas nepatīk. Ja mums būtu pareiza valsts un viss pareizi nostādīts, tā būtu tirgotāju pasaule. Viņi noteiks to cenu, viņi atradīs manu pircēju, viņi nodarbosies ar to. Ir, kas mani ir uzaicinājuši, lai es eju uz galerijām, bet es tā vel ne esmu nekur piesaistījies, jo man bez rotām ir arī citi pasūtījumi, kas man arī ir interesanti, un, kur es varu vēl, ko nopelnīt. Es ne esmu tāds, kā lai tev saka, smalkais cilvēks. Es esmu vienkāršs. Mani galvenie tēriņi ir mana ceļošana, mani hobiji un mani tuvinieki.
G: Vai rotu mākslas pasaulē vajadzīgs kādas simpozijs vai līdzīga veida aktivitāte, kas izvestu rotu mākslu ārpus telpām, parādītu cilvēkiem, kā darbojas mākslinieki?
Juris Gagainis: Es esmu piedalījies vairākos simpozijos un dažus pat esmu pats organizējis, bet tur nevienā nebija rotas. Tu zini, pēdējais bija šovasar Lietuvā, Kintai. Tur viena meitenīte, Viktorija, viņa bija Telšu skolas studente, mēģināja no emaljām taisīt arī rotas uz krāsainā metāla. Bet nu rezultāts bija stipri nepabeigts un eksperimentāls, un nevarēja saprast, kas tur galā bija domāts. Ja mēs runājam, ka varētu noorganizēt rotu simpoziju, tas tehniski ir diezgan sarežģīti. Ja organizētu rotu simpoziju, tad nekādā gadījumā nevarētu būt, ka katrs taisa, ko grib un kā grib. Vajadzētu sākotnējos uzstādījumus, vai tā ir konceptuālā rota, vai tās ir tikai rotu idejas, jebkurā maketēšanas materiālā. Ja vajadzīgi tehniski risinājumi, jānodrošina, ka ir pieejami lodējamie aparāti, valči vai kaut kas. Var noteikt konkrētu tehniku, ar emaljām vai dzintaru, piemēram. Ja taisa visu ko, tad ir grūti to realizēt praktiski. Varbūt, ka Tu pasauli zini pulka labāk par mani, bet es ne esmu dzirdējis, ka kaut kur būtu bijis rotu simpozijs, pat ne Lietuvā un pat ne citur.
G: Vai jūs uzskatāt, ka Latviešu rotu māksliniekiem būtu jāizstādās galerijās Eiropā?
Juris Gagainis: (ilgi domā) Tas ir diezgan tāds divpusīgs jautājums. Es zinu māksliniekus, kuriem nav nekāda izglītība. Viņi ir krievu tautības rotkaļi. Viņi kaut ko taisa, pārdod internetā, pasaulē. Piedāvā visādas savas rotas, turklāt ļoti apšaubāmas gaumes un ar ļoti apšaubāmu tehnisko izpildījumu. Tas nav mans lauciņš, un es netiesāju un nelemju, lai viņi strādā un lai viņi dara. Ja Tu man prasi par tiekšanos uz Eiropu, es domāju, to nevajadzētu saistīt ar komerciālu uznācienu. Drīzāk, pirmajam solim uz Eiropu vajadzētu būt iepazīstinošam. Ja kāds interesējas, mums tur kādos papīrīšos ir rakstīts arī cenas. Protams, tas ir sarežģīti. Man liekas, ka Eiropā jau tas piedāvājums ir milzīgs. Tev gan labāk zināms, cik daudz ir akadēmiskie rotkaļi un cik ir tādi rotkaļi, kas taisa tikai izstādei. Tāda rota nav citur nekur liekama, tikai uz izstādi un fotografējama.
G: Kā jūs vērtējat situāciju, ka Norvēģu rīkotajā apjomīgajā Ziemeļvalstu rotu izstādē ”From The Coolest Corner”- Nordic Jewellery, pēc projekta mājas lapā atrodamās informācijas, potenciālo dalībvalstu vidū tika minētas Baltijas valstis, tomēr no tām piedalījās vienīgi Igaunija. Viens no izstādes galamērķiem bija Minhenes Rotaslietu Nedēļa (MJW 2015), kur man bija iespēja ne tikai apskatīt izstādi klātienē, bet arī dzirdēt organizatoru komentārus par ekspozīciju un aprunāties ar viņiem. Noskaidroju, ka plānots bija uzrunāt arī dalībniekus no Latvijas, tomēr nekādi kontakti netika iegūti un organizatori nezināja nevienu rotu mākslinieku no Latvijas, kuru varētu uzrunāt. Vai šāda situācija ir komunikācijas trūkuma radīta vai arī Latvijā tiešām nav rotu mākslinieku, kuru darbi ir aktuāli, interesanti un atzīstami starptautiskā izstādē?
Juris Gagainis: Igaunijā (Igaunijas Mākslas Akadēmijā) rotu nodaļas vadītāja tagad ir sieviete, Kadi Melka, varbūt Tu esi dzirdējusi tādu sievieti. Viņa ļoti čupojas ar somiem. Mums akadēmijā (Latvijas Mākslas akadēmijā), ja nemaldos, 2010. gadā, bija paredzēta Baltijas valstu augstskolu izstāde. Lietuvieši bija un latvieši bija. Mēs aicinājām arī igauņus, bet viņi ļoti augstprātīgi atteicās. Neatteicās tā solīdi, bet vienkārši neatbildēja. Leiši ļoti labprāt atsaucās, un pēc tam tā izstāde bija Lietuvā, Titānikā. (Lietuvas Mākslas akadēmijas galerijā „Titanikas”) Titānikā bija tā pati izstāde tikai ar citiem darbiem. Tie bija tādi pirmie mēģinājumi. Es domāju, ka tikai caur somiem igauņi tur ir ieslīdējuši, kā Baltijas valstu pārstāvji. Savā laikā, kad es mācījos Tallinā, mums bija ļoti labi mākslinieki reizē pasniedzēji. Daļēji tā, kā mūsu katedrā. Igauņiem, pateicoties Kadri Melka, katedras virziens ir konceptuālā māksla. Un visi igauņu, un arī somu mākslinieki, kas strādā ar konceptuālo rotu, viņiem vienīgais uzstāšanās veids vai izteiksmes, izpausmes veids ir izstādes, un viņi savādāk nemaz nevar eksistēt. Protams, bieži vien ir bijuši gadījumi, kad konceptuālās rotas nopērk. Muzeji nopērk, kādas privātas kolekcijas, ne jau valkāšanai, bet kā kādu atklājumu, kā kādu novitāti. Mēs vēl neejam to konceptuālo ceļu. Es uzskatu tā, ir jābūt kādam citam ienākumu avotam, ja cilvēks grib taisīt konceptuālo mākslu. Arī igaunis, kurš te uzstājās, (Tanel Veenre viesojās LMA ar lekciju) viņam ir kāda galerija Somijā vai Zviedrijā, viņš nodarbojas ar to un paralēli, ja ir ienākumi, tad var taisīt konceptuālo mākslu. Bet nu tas tā. Bet es negribu būt tāds speciālists, jo mani tā lieta ne sevišķi interesē.
G: Mēs jau tuvojamies intervijas beigām, vai jūs varat pastāstīt kā jūs izvēlējāties tieši metālmākslu vispār savā…
Juris Gagainis: …Dzīvē?
G: … dzīvē.
Juris Gagainis: Nu, es Tev pateikšu… Ā, Tu to Edītes Bērziņas rakstu „Latvijas Architektūrā” lasīji (Latvijas Architektūra nr.120 Augusts/Septembris)?
G: Jā.
Juris Gagainis: Manā ģimenē tēvs diezgan daudz strādāja ar metālu, bet viņš bija universāls. Viņš varēja strādāt arī ar koku, arī es tā pat varu strādāt ar koku, kā viņš. Saproti, ja cilvēkam ir smadzenes un rokas, viņš var visu ko. Man ļoti patīk strādāt arī ar stiklu. Mēs ar savu māsu, mēs esam dvīņi. Viņa pēc pamatskolas beigšanas aizgāja uz Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolu. Uz tekstila nodaļu. Mēs dzīvojām diezgan trūcīgi un mani vecāki, it sevišķi tēvs, teica, nekur tālāk tu neiesi mācīties, mēs Tevi vairāk nevaram uzturēt, Tev jāmācās kāds amats. Tā mani aizsūtīja uz arodskolu, apgūt amatu, instrumentu atslēdznieks. Tas bija apmēram 1959.gads. Tas viss bija diezgan barbariski un drūmi, un skumji, ar krievu stulbo kārtību, bet es tāds mazs puika. Vispār, ja es atceros ko es tad, jau 13-14 gadu vecumā, varēju uztaisīt, šeit (LMA Metāla dizaina katedrā) neviens students to vairs nevar uztaisīt. Mums bija baigā disciplīna un baigie termiņi. Mēs strādājām tikai ar melniem materiāliem un mums bija jāapgūst visādas tehnikas, virpošana un citas. Bet, vakaros kad es pārnācu no arodskolas un māsa no lietišķās skolas es skatījos, kā viņa tik smukas kompozīcijas un paraudziņus gatavo. Un gleznojumi un viss tas man ļoti patika. Māsa teica, tev jāiet uz metālistiem, ja tev tas patīk, tāpēc, ka lietišķajā skolā ir metālisti. Un es divus gadus nomācījos arodskolā un atnācu uz lietišķajiem. Padomju laikā bija tā, ja tu esi mācījies arodskolā, tad Tev jāiet strādāt uz fabriku, bet, ja Tu ej uz vidusskolu, tad Tev tas nav jāatstrādā, ja nokārto iestājeksāmenus. Un es ļoti gribēju nolikt eksāmenus, un es ļoti centos, un es noliku tos iestājeksāmenus. Es pat 5 dabūju kompozīcijā, kaut arī nekur nebiju to mācījies. Un, vārdu sakot, es sāku strādāt lietišķajā skolā, mācīties. Bet man tur gāja, ļoti labi, jo man viss vienkāršais, ko viņi darīja, man tas bija nospļauties. Ļoti smalkas zāģēšanas un lodēšanas – tās es nebiju apguvis, bet viss pārējas, tur bija gan virpa… Es biju vienīgais virpotājs, kas visiem bērniem darbiņus toreiz palīdzēju, kas bija jādara uz virpas. Bet nu tas tā. Nevajag lielīties. Arodskolā bija ļoti grūti arī no sadzīviskā viedokļa. Tur bija daudzi bērni no bērnu namiem un viņi neieredzēja tos, kas nāk no mājas. Tur kāvās un sitās, un tas man ir tāds… nu tāds laiks. Lai gan man arodskolā bija ļoti grūti, man tur tika iemācīts tas amats. Es visu mūžu ar to dzīvoju. Man ļoti patīk visu ko būvēt. Man patīk ar vecām mašīnām ņemties un restaurēt. Visur tur ir dzelži un dzelži, un dzelži. Kad es beidzu augstskolu, man jau bija pilns klāsts ar visādiem instrumentiem, ko es varēju pats sagādāt, ko ne. Igaunijā no somu jūrniekiem varēja ko dabūt, tur citi arī kaut ko līferēja. Es pat uztaisīju sev ļoti labus valčus. Man tie kalpo vēl līdz šai dienai. Tikai tāpēc, ka man ir saprašana par tādām lietām. Un es visu laiku kaut ko būvēju. Es tev stāstīju, ka es uztaisīju magnētisko tīrīšanu un man tādas palīgierīces ko es taisu ir daudz un visādas. Tāpēc tāda pieredze un prasme ar tādiem materiāliem, kas nav rotās, tas ir ļoti forši. No tā var daudz ko iegūt arī rotās. Paņemt un pārtaisīt.
G: Ja Jums būtu jānosauc labākie rotu mākslinieki Latvijā, kurus jūs ierindotu starp šiem?
Juris Gagainis: Šobrīd vai vispār?
G: Šobrīd un vispār.
Juris Gagainis: Vislabākais, bet viņš ir nelaiķis, kas savā laikā bija, un manās acīs viņš vēl tagad ir visforšākais rotkalis, tas ir Gundars Pekelis. Nezinu, Tu neesi dzirdējusi varbūt…
G: Jā, zinu Gundara Pekleļa darbus no Dekoratīvās Mākslas un Dizaina muzeja.
Juris Gagainis: Jā. Tad bija arī Ināra Neilande, kas man patika. Marta Krasta bija ļoti laba māksliniece. Valdis Bože man ļoti patīk, Šustiņam arī ir savs stiliņš…
G: Varbūt varam apskatīt jūsu darbus.
Juris Gagainis: Nu ja. (Profesors rāda savus darbus.) Ar ko māksliniekam, izpildītājam darba gaitā ir ļoti jārēķinās, nu, tas ir, jāparedz, ka tā būs? (Rādot savu darbu – ozola zīli)
G: Lai tā nebūtu smaga?
Juris Gagainis: Nē nu tā ir tukša, protams. Ozola zīle – tā ir ola. Tai viens gals ir spicāks un otrs arī ir apaļš. Te tai aiziet apakšiņa uz leju. Ko tas nozīmē? Ja Tu pievilksi to pie formas, tu to nenomauksi. Tāpēc ir vajadzīgas divas formas, viena taisa cilindrisko, otra forma ir ar tievāku diametru, kur tik jau gatavais gals tev piespiežas un tu uz tukšo, uz svaigo gaisu piespied to un tad tu vari to nomaukt. Otrs knifs ir tāds, ka tā ir tukša tilpne. To tu pielodē, šo pielodē, šo lodēt nedrīkst, jo, ja tu šito pielodēsi, tev šaus viņš.
G: Uzsprāgs.
Juris Gagainis: Uzsprāgs, jā! Un man šeit ir smalka vītnīte, m2 vītnīte, kura ir uz ķīlēšanu stingri piegriezta un viss, tas ir jāņem vērā. Tie ir tādi knifi. Bet to nav viegli taisīt, jo tā sastāv no vairākām daļām, arī šī daļa. Šie darbi (rāda) ir prezidentūras darbi.
 |
| Iepakojuma dizainu prezidentūrai radītajām rotām izdomājis un pasūtījis Juris Gagainis pats, firmā Purpurs. Sadarbība esot ilgusi krietnu laiku, līdz atrasts īstais materiāls un viss viņu apmierinājis. Gagainis uzskata prezidentūrai radīto rotu par arheoloģiskās rotas atvasinājumu. Smalkie caurumiņi ir cilvēka takas uz visām pusēm, un bumbiņas ir rasas lāses, kas katru dienu viņu sagaida, stāsta Gagainis. |
Juris Gagainis: Tas ir tas titāns. Es Tev stāstīju, kā tas ir jātaisa, ja? Tur urbji un griežņi tupoja, nu neasi palika. Tas ir izvirpots plāns, viena puse un otra puse, šitais ir plēsts titāns. Redzi, kāda faktūra, kur viņš pārplēsts.
G: Kā var noplēst titānu, tas teču ir tik ciets!
Juris Gagainis: Vot tā, tā… Baigo spēku vajag.
Šitā man saucās Robinsons Kruzo, tas ir Robinsons (rāda), tur ir Piektdienis, tur it tā sala un laiva viņa.
Šeit te mēs ar māsu sēžam, dvīņi, pie loga. Tur uz palodzes ābolītis, jo mēs piedzimām rudenī.
Šī man saucās „Pārdomas”. Tur tāds džeks sēž un sapņo par bērnību, kur tā saulīte. Bet viņam tas ceļš ir bijis ļoti grumbuļains. Tāds man par vienu tādu manu foršu draugu. Es cenšos arī tām rotām kādreiz savu…
Es agrāk taisīju diezgan lielas rotas. Tas akmens ir viens ametistiņš. Es paņēmu Tev parādīt tādas, veco laiku rotas, jo tad man likās, ka mana tēlotāja mākslas ideja vislabāk nolasās.
Šis ir no laika, kad es biju Somijā, mākslinieku darbnīcā, un no Somijas ir vēl šī. Šīs divas. Šitā bij izstādē. Tas ir lējums mans. 1998. gadā es biju mākslinieku ateljē, 3 mēnešus strādāju. Somi mani uzaicināja, un man tur baigi labi gāja un patika. Es tur lielu kolekciju uztaisīju, bet nu jau viņa ir izdaiļāta un izputināta. Bildes ir, jā, bildes ir.
Šī saucās „Dzīves svari”, kad mums tās vērtības jāizsver. Te ir tas svaru simbols, cilvēks ar savu klātbūtni ar roku. Un te veidojās tie likteņi, kas tur, sajūk. Tur tie grāli, saucamie. Šitā es zinu, tur bija akadēmijas izstāde, tas ir kaut kāds 2011. gads.
