The exhibition Synergy. Contemporary Trends in Metal Art and Design is open at the Museum of Decorative Arts and Design in Riga (10/20 Skārņu Street) from 15 December 2017 to 4 February 2018. This text is dedicated to the jewellery and small objects that have been exhibited at the museum. At least for now text available only in latvian. My apologies to English-speaking readers!
No 2017. gada 15. decembra līdz 2018. gada 4. februārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde Sinerģija. Laikmetīgās tendences metālmākslā un dizainā. Šis teksts būs veltīts tieši rotām un mazajām formām, kas izstādītas muzejā.
Šī izstāde patiesi ir liels notikums Latvijas rotu mākslas dzīvē. Atkārtoti nācies dzirdēt sajūsmu par to ka beidzot, pēc tik daudziem gadiem (gandrīz 20), atkal sapulcināti kopā aktīvi strādājošie metālmākslinieki. Tas tika akcentēts gan izstādes preses konferencē[1], gan atklāšanā, gan muzeja rīkotajā pasākumā SARUNAS MUZEJĀ[2].
Izstādes preses relīze sākas ar vārdiem: „izstāde iezīmē šī brīža aktualitātes” un citējot izstādes kuratori Andru Silapēteri „Unikalitāte un smalkums attieksmē pret darbu, tas ir fascinējoši šajā izstādē.” Izstādes galvenais fokuss ir autoru atšķirīgās pieejas un ekspozīcijas nozīmīgums noteiktā laika posmā. Vai šis laika posms ir pēdējie 20 gadi vai pēdējie 2 gadi, tā varētu būt tēma manam nākošajam rakstam.
Rotu mākslinieku atlase vērtējama ļoti pozitīvi, visi šie mākslinieki ir nonākuši manā redzes lokā jau pirms šīs izstādes. Visu mākslinieku darbi publicēti arī manis veidotajā instagram kontā latvianartistjewelry. Vienīgā māksliniece, kas izkrīt no konteksta ir Monta Apsāne, jo viņa vairāk atpazīstama ar savu apģērbu zīmolu Collar un darbu grafiskajā dizainā, mazāk kā metālmāksliniece. Kas interesanti, pērnā gada februārī manu uzmanību piesaistīja tieši Montas Apsānes radītās ausu rotas, kas arī apskatāmas izstādē. Tās atgādināja Madaras Keidžas (Madaras Krātiņas) ausu rotas no kolekcijas Genius Loci, ar kuru viņa 2016.gada septembrī piedalījās grupas izstādē Viņas Da[r]bā[3]. Sākotnēji domāju ka tas ir mākslinieču kopprojekts. Savā veidā abas mākslinieces atsaucas uz Gerd Rothmann 1976. gadā radītajiem ķermeņa atlējumiem, kuros viņš pievērsās jauna veida rotu personalizācijas līmenim, kā viņš pats to skaidro savā 2016. gadā Minhenē notikušās izstādes katalogā. Viņš raksta: “1976. gadā es radikāli pārdomāju savu māksliniecisko darbību. To lielā mērā izprovocēja mans ciešais kontakts ar mūsdienu tēlotājmākslas tendencēm, mana ideja par rotām mainījās.” Rotas bez īpašas sasaistes ar valkātāju viņam šķita pārāk nejaušas, pārāk viegli aizvietojamas.
Monta Apsāne – ausu rota; Madara Krātiņa – ausu rota no kolekcijas Genius Loci
Preses konferenci atklāja muzeja vadītāja Inese Baranovska skaidrojot, ka izstāde ir tīrs kuratora darbs, tajā nav vienas skolas pārstāvji, laika biedri vai kā citādi saistīti mākslinieki. „Nepretendējot uz vispusīgu tēmas pārskatu, projekts apvieno 30 dažādu paaudžu pārstāvju veikumu”[4] rakstīts preses relīzē. Lielākā pateicība par šo notikumu jāsaka kuratorei Andrai Silapēterei. Uzdevums atlasīt māksliniekus izstādei izklausās skaisti un cēli, bet realitātē tas ir smags darbs dzenājot rokā dažādus brīvdomātājus. Izstāde ir sen lolotas idejas realizācija. Andrai protams bija vislabākie padomdevēji – LMA Metāla dizaina katedras pasniedzēji, viņu starpā viņas pašas tēvs – Andris Silapēters. Tieši no viņa pirms aptuveni trīs gadiem pirmo reizi dzirdēju par šādas izstādes tapšanu.
Metāla katedras vadītājs, mākslinieks Arvīds Endziņš preses konferencē pauda viedokli, ka izstādē redzamie darbi ir uzteicami tieši ar savu augsto kvalitāti un izcilo mākslinieku meistarību darbā ar metālu. Viņaprāt šī ir galvenā īpašība ar ko Latvijas mākslinieki var būt interesanti pasaulē. Jāpiekrīt Arvīda sacītajam, visur pasaulē novērtē kvalitatīvi nostrādātas rotas, bet nevar aizbēgt no mākslinieka galvenā pirmuzdevuma – realizēt savu radošo, oriģinālo ideju. Kā interpretēt radošumu un orģinalitāti, tas ir katra mākslinieka ziņā.
Rotu māksla šobrīd plūst arvien dziļāk laikmetīgās mākslas ūdeņos. Patiesībā, tas notiek jau kopš 20.gs. 70. gadiem, bet Latvijā, kā post-padomju savienības valstī mākslas procesi krietni atšķiras no vecās Eiropas, kā to nodēvēja Donalds Ramsfelds. Pasaulē jau ilgāku laiku aktuāla tendence rotas priekšplānā izvirzīt stāstu par šo rotu, par tās tapšanu vai kādu citu ideju ar ko tā saistīta. Maldīgs ir uzskats, ka no šādas pieejas cieš izstrādājuma kvalitāte.
Izstādi papildina katalogs, kas ir viens no retajiem izdotajiem materiāliem, kur iespējams lasīt par rotu māksliniekiem Latvijā šobrīd. Inese Baranovska izstādes kataloga ievadā runā par vispārējo standartizāciju un globalizāciju, kā arī nozaru izplūdušās robežas, kas arvien apgrūtina rotu mākslas identitātes meklējumus. Viena no vērtīgākajām kataloga daļām ir izstādes papildinošo tekstu autores, mākslas vēsturnieces Ilianas Veinbergas eseja “Metāls mūslaiku Latvijas mākslas un dizaina kontekstā”. Šajā esejā varam iepazīties ar “īso kursu Latvijas metāla mākslas vēsturē” (šī raksta kontekstā lasīt – īso kursu Latvijas rotu vēsturē).
Rotu māksla ir daudz plašāka joma, kā metāla apstrādes kvalitātes slīpēšana šī vārda tiešajā un pārnestajā nozīmē. Šajā izstādē kuratorei ir izdevies parādīt gan tradīciju nostiprinātus principus, gan jaunus meklējumus vai citiem vārdiem sakot: „Izstāde iezīmē (…), mākslinieku darbības virzienus un radošos meklējumus gan eksperimentālās, gan klasiskās formveidēs rotu mākslā.”[5]
Likumsakarīgi, ka iepriekšējā lielā metālmākslas izstāde notikusi pirms 20 gadiem un aptuveni pirms tik pat ilga laika parādījies termins laikmetīgā amatniecība. Inese Baranovska izstādes kataloga ievadā pavisam īsi pieskaras šai tēmai. Viņa jautā: „Kas ir metālmāksla mūsdienās: māksla, augstas kvalitātes amatniecība vai dizains? Laikam jau tas ir visu trīs minēto jomu apvienojums,” tekstā sniedzot atbildi. Par šo tēmu Toronto uzstājies ASV rotu mākslinieks, teorētiķis Bruce Metcalf [6]. Viena no savām esejām kas tapusi 20.gs. 90.gadu beigās viņš šķetinājis vārda amatniecība nozīmi laikmetīgā kontekstā . Tāpat kā viņa esejā, kas attiecināma uz ASV, Latvijā novērojama cilvēku atšķirīga izpratne par terminoloģiju un attieksme pret konkrētu terminu atšķirīgos laika periodos. Vārda amatniecība nozīme nemainās, mainās apkārtējo priekšstats par šo vārdu. 90. gados daudzi Latvijā strādājoši mākslinieki izceļoja uz ASV, tā savā esejā raksta Iliana Veinberga. Iespējams, tas izmainīja mākslinieku skatījumu uz amatniecību kā amatu.
Īpaši vēlētos izcelt Kristīni Nuķi-Panteļejevu, kura izstādē piedalās ar porcelānā veidotām piespraudēm. Viņa ir viena no produktīvākajām šobrīd aktīvi strādājošām rotu māksliniecēm Latvijā. Viņas augstās darba spējas var apbrīnot pateicoties mūsdienās par ikdienu kļuvušajiem sociālajiem portāliem. Viņa pati raksta par saviem darbiem – Small pieces art
1500 flīzītes, simtiem porcelāna līnijas, pāris tūkstoši birku, 10000 bumbiņu, daži tūkstoši plastmasas pērlīšu, 1000 kafijas kociņu, 11 km bambusa kociņu, pāris simti čiekura lapiņas, vairāki simti koka skaidu, daudz tūkstoši melnalkšņu čiekuru! Šādi varētu raksturot viņas darbības stilu. Viņas darbos savienojas smalks roku darbs ar konceptuālu ideju. Dažos darbos viens vai otrs ņem virsroku, kā piemēram gredzens Gūstā ir izteikti konceptuāls. Šis darbs ticis veidots simpozijā Koka dimensijas, kas notika Mālpilī (01.08.-07.08.2017.) Savukārt izstādē Sinerģija piespraude Meklējot Atlantīdu ir meditatīvā procesā tapis smalks režģis. Tas radīts, kā pati māksliniece smejas, ar manuālo ploteri – mākslinieces roku.
Mākslinieki, kurus varētu dēvēt par Putti galerijas grupu – Māris Auniņš, Valdis Brože, Andris Lauders, Guntis Lauders, Māris Šustiņš un Jānis Vilks ir labi pamanāmi Latvijas rotu mākslinieku kopējā ainā. Viņu darbi regulāri redzami izstādēs, piemēram Māra Auniņa izstāde Akmens Daba apskatāma Galerijā Apsīda līdz 31.01.2018. Arī man bijusi iespēja paviesoties Māra Auniņa darbnīcā, bet pavisam nesen darbnīcā viesojās arī arterritory.com. Īsais foto stāsta ievads pauž vairākkārt dzirdēto apgalvojumu, ka Māris Auniņš ir viens no nedaudziem rotu māksliniekiem Latvijā, kurš savām rotām pats slīpē unikālas formas akmeņus. Lai arī biju pārsteigta par šo apgalvojumu, ja aplūkojam izstādes Sinerģija dalībnieku darbus jāpiekrīt, ka akmeņus paši slīpē tikai pāris mākslinieki. Ja nemaldos, bez Māra Auniņa tie ir Zane un Jānis Vilki.
Vairums mākslinieku izstādē eksponēja pēdējā gada laikā radītus darbus, bet Valdis Brože piedāvā apskatīt savu 2015. gadā tapušo gredzenu sēriju Zirdziņi, kas ir teju vai Latvijas laikmetīgo rotu simbols. Sērija sastāv no 10 gredzeniem, kas ierindojas atbilstošās gradācijās- no monolīta gredzena līdz daudzdaļīgam, kinētiskam gredzenam.
Klausoties kā mākslinieki komentē savus darbus muzeja rīkotajā pasākumā SARUNAS MUZEJĀ radās sajūta, ka šis ir solis tuvāk patiesībai. Tik būtiski ir dzirdēt mākslinieku viedokli, pārdomas, ideju un nostāju! Sarunas deva iespēju saņemt pievienoto vērtību, kas izstādēs nereti iztrūkst, vai pazūd sīkā drukā piestiprināta pie podesta. Māra Šustiņa citāts: “Rotas – tie ir svētki!” kļuva par virsrakstu šim tekstam. Tāda ir Māra sajūta par rotām. Un tāda bija arī mana sajūta ierodoties izstādē.
Savādi un skumji, ka izstādes atklāšanā nebija iespēja sveikt Juri Gagaini (1994-2017). Viņa darbs 1/4 daļa no sapņa izstāžu zālē izpletis spārnus kā paceļoties debesīs.
Izstādes iekārtojums, kā ļoti daudzām izstādēm šobrīd Rīgā, tika uzticēts Kristianam Brektem. Cerēju sagaidīt kādu pārsteigumu attiecībā uz scenogrāfiju. Nekādu īpašo pārsteigumu nebija, vienīgais akcents – meistaru darba rīku vitrīna pretī ieejai zālē. Atklāšanā runājot ar Andri Silapēteri noskaidroju, liela daļa instrumentu ir viņam piederoši, vai Arvīda Endziņa vai no LMA darbnīcām. Kāds students nosmējās: “…un es meklēju lielās mammas urbi darbnīcā”. Par lielo mammu dēvē lielāko virpu LMA Metāla katedras studentu darbnīcā.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nule kā bija skatāma Gunāra Kroļļa grafikas darbu izstāde Kontrastviela. Pats mākslinieks skaidroja, kā ticis pie daudzu grāmatu ilustrāciju veidošanas. Iespieddarbi parasti saistīti ar stingriem termiņiem un viņš jau studiju gados vienmēr labi pratis tajos iekļauties. Šāda reputācija viņa karjerai nākusi tikai par labu. Šis cilvēcīgais skaidrojums man raisīja asociācijas ar izstādes Sinerģija dalībnieku izvēli. Arī man veidojot izstādi šķiet loģiski aicināt māksliniekus, ar kuriem var rēķināties – viņi savus darbus iesniegs laikā. Īpaši, ja izstādi papildina katalogs, kas nozīmē laicīgi sagatavotus drukas darbus. Ar to arī varētu būt raksturīgi izvēlētie izstādes dalībnieki.
[1] http://87.246.173.75/lv/sbm/apmekle/pasakumi/6205-preses-konference-sinergija-laikmetigas-tendences-metalmaksla-un-dizaina
[2] http://lnmm.lv/lv/dmdm/apmekle/pasakumi/6209-sarunas-muzeja-sinergija-laikmetigas-tendences-metalmaksla-un-dizaina
[3] https://www.goethe.de/ins/lv/lv/ver.cfm?fuseaction=events.detail&event_id=20811874
[4] http://87.246.173.75/lv/sbm/apmekle/pasakumi/6209-sarunas-muzeja-sinergija-laikmetigas-tendences-metalmaksla-un-dizaina
[5] http://arterritory.com/lv/dzivesstils/atklasanas/7157-fotoreportaza_izstades_sinergija._laikmetigas_tendences_metalmaksla_un_dizaina_atklasana/
[6] https://www.brucemetcalf.com/contemporary-craft