Kalnciema kvartāla galerijā, Rīgā, no 2018. gada 6. augusta līdz 2. septembrim bija skatāma izstāde “Metāls”, kas apvieno lielās formas darbus no nesen notikušās vērienīgās metālmākslas izstādes “Sinerģija” [1]. 24. augustā notika izstādes “Metāls” ietvaros paredzētais publiskais priekšlasījums par metālmākslu Latvijā. Kā runātāju izstādes kuratore Iliana Veinberga bija aicinājusi mākslas zinātnieci un kuratori Andru Silapēteri. Pēc Andras priekšlasījuma, it kā par aktuālajām tendencēm metālmākslā Latvijā un kuratores darbu šajā jomā[2], bet realitātē par augstāk minēto izstādi “Sinerģija”, kurā Andra bija kuratore, Kalnciema kvartāla galerijā iesākās diskusija par metālmākslu pretnostatītu laikmetīgajai mākslai. Nedaudz pārsteigta bija runātāja, jo sanākušie, uz rokas pirkstiem saskaitāmie, cilvēki pārsvarā bija gan darbu autori, viņu radinieki, gan ar metālmākslu cieši saistīti cilvēki, kā es. Andra lika noprast, ka gatavojusies publikai bez priekšzināšanām, bet sanāca gluži pretēji. Ievadvārdus sakot Iliana norādīja uz radušos situāciju un aicināja klātesošos papildināt stāstījumu. Andras uzdevums nebija viegls, gandrīz kā stāstīt māksliniekiem par viņu pašu darbiem. Sēžot un klausoties es domāju par to, kāpēc vajadzīgi mākslas zinātnieki. Iliana pieminēja, ka priecājas par Andru, kas piekritusi runāt, jo, piemēram, stikla mākslas izstādē bijis jāaicina runāt pašus māksliniekus, jo neviena speciālista, kas par to varētu un gribētu publiski izteikties, neesot. Manuprāt, piedāvātajā formātā mākslinieku stāsti nemaz nebūtu slikts risinājums. Nedaudz kutelīga situācija radās brīdī kad klāt esošie mākslinieki sāka izteikties par laikmetīgo mākslu kā par nesaprotamu un veltīt nievājošas piezīmes konceptuālismam mākslā. Amizants brīdis – mākslas zinātniecēm jāaizstāv māksla pašu mākslinieku priekšā. Tāds kā paaudžu konflikts, jo mākslas zinātnieces (Iliana un Andra) ir gados jaunākas par, piemēram, tobrīd klātesošajiem Latvijas Mākslas akadēmijas Metāla Dizaina katedras vadītāju Arvīdu Endziņa kungu un metāla dizaineri Valteru Kiršteinu. Par izstādes dalībnieku sniegumu diskusiju nav, tas ir saprotams ka visi mākslinieki ir talantīgi un viņu veikumi patiešām augstā kvalitātē izpildīti. Tomēr gaisā virmoja noskaņojums – ”mēs” pret ”viņiem”, kur ”mēs” bija metālmākslinieki un ”viņi” – laikmetīgās mākslas pārstāvji. Iliana Veinberga neapmulsa un skaidroja, ka nepiekrīt šādam dalījumam, laikmetīgā māksla pastāv līdzās lietišķās mākslas parādībām, kā viņa tās dēvēja, un mākslā ir plašs spektrs – no vārdu līmenī izteiktas domas līdz taktīlam priekšmetam – jārespektē abi gali.
Es sāku saprast mākslas zinātniekus, kas atturas no publiskām diskusijām. Tā vien šķiet, ka mākslas zinātniekiem tiek ierādīta vieta bibliotēkā, starp plauktiem un citur labāk nerādīties. Mākslinieki strādā, bet teorētiķi klusiņām visu pieraksta. Mākslinieki nelasa, kas ticis pierakstīts, tāpēc var sanākt tā – pats nezini, ka esi laikmetīgs mākslinieks.
Iliana Veinberga vēl pirms noslēdzošajiem vārdiem jautāja par māksliniecēm sievietēm, kuras strādā ar lielajām formām metālā. Nedaudz ir, bet nospiedošais vairākums protams vīriešu kārtas pārstāvji. Sarunā pēc priekšlasījuma nonācām pie secinājuma, vispār ir maz mākslinieku, kas strādātu izteikti ar metālu lielformāta darbos. Tas skaidrojams ar vēsturiski vairs neesošo lielo valsts pasūtījumu metālmākslas jomā. PSRS laikos māksliniekiem bija daudz pasūtījuma darbu kas saistīti ar pastāvošo ideoloģiju, lielformāta dekoratīvi metāla ciļņi, bet ne tikai. Arī lampas, lustras un citi dizaina objekti. Šādi pasūtījumi izmiruši dabīgā nāvē. Māksliniekiem nav finansiāli izdevīgi uzturēt liela izmēra darbnīcas kurās varētu realizēt liela izmēra darbus.
Komentējot izstādi “Metāls”, eksponēšanai tika izvēlētas lielās formas praktisku apsvērumu dēļ, galerijas telpas tiek apmeklētas dažādu publisku pasākumu laikā un rotām pastāv risks pazust.
[1] http://www.lnmm.lv/lv/dmdm/apmekle/izstades/3617-sinergija-laikmetigas-tendences-metalmaksla-un-dizaina
[2] https://www.facebook.com/events/1886437388326044/?active_tab=about