Analītiska rakstveida apcere bez pretenzijām uz objektīvu viedokli, jo teksta autors ir arī viens no izstādes dalībniekiem.
Rotu mākslas biedrības izstāde ZĪME/MARK tika atklāta 7.februārī, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, Mihaila ielā 3. Izstāde apskatāma līdz š.g. 12. aprīlim un tajā piedalās 20 rotu mākslinieki – Andris Lauders, Anita Savicka, Anna Fanigina, Darja Semjonova, Ginta Grūbe, Gints Strēlis, Guntis Lauders, Ilze Egle, Jānis Brants, Jānis Vilks, Jelizaveta Suska, Laura Selecka, Maija Vītola-Zitmane, Māris Šustiņš, Paula Treimane, Rasma Pušpure, Una Mikuda, Valdis Brože, Vladislavs Čistjakovs un Zane Vilka. Izstādes vienojošais rotas veids, piespraude, iemīļots rotu mākslinieku vidū, jo atšķiras no citām rotām ar savu brīvi interpretējamo novietojumu attiecībā pret cilvēka ķermeni. Par spīti tam, piespraudi tradicionāli valkā pie krūtīm, piestiprinātu pie apģērba, bet tai mazāk būtisks ir noteikts izmērs vai materiāls (kā gredzenam vai auskariem). „Piespraude rotu mākslā tradicionāli tiek salīdzināta ar miniatūru stājmākslas darbu vai gleznu,” skaidro izstādes idejas autore Zane Vilka. Piespraudes un arī citu rotu veidu blakus nostatījums stājmākslai raksturīgs 20.gs otrās puses un 21.gs rotu mākslai. Visi autori, ar atsevišķiem izņēmumiem, pēc saviem ieskatiem un iespējām interpretējuši avangarda gleznotāja Marka Rotko daiļradi, Daugavpils pilsētu un/vai cietokšņa arhitektūru.
Izstādes nosaukums skaidrojams gan, kā piespraudes uztveres veids, gan gleznotāja Marka Rotko vārds angļu valodā. Nosaukuma izvēle veiksmīgi apvieno zem viena jumta ideju par piespraudi, kā veltījumu Markam Rotko, bet ne tikai to.
Izstāde iekārtota vienā no mainīgo izstāžu ekspozīcijas telpām Artilērijas arsenāla ēkas pirmajā stāvā. Nelielajā telpas centrā simetriski izkārtotas deviņas kvadrātveida vitrīnas. Divas, brīvi stāvošas, pie ieejas telpā un pie dziļākās sienas. Telpas centrā – konstrukcija no septiņām vitrīnām, kas nedaudz atgādina Ūsiņa zīmi, spēcīgu aizsardzības zīmi, kas atrodama senajos latvju rakstos. Aptaujājot izstādes atklāšanas viesus, saskāros ar viedokli, ka vitrīnu izvietojums nav īsti veiksmīgs, jo rotas, kas atrodas centrā, nevar apskatīt no visām pusēm. Es nevarētu pievienoties kritikai, gluži pretēji, izkārtojums šķita ļoti atbilstošs. Tradicionālā rotu izstādes ekspozīcijā priekšmetus var apskatīt tikai no vienas puses, jo tie eksponēti vitrīnās pie sienām, bieži uz horizontālas vai viegli ieslīpas virsmas. Šajā izkārtojumā patiešām bija iespējams rotas apskatīt no visām pusēm, tikai pret dažām vitrīnu iekšējām malām nevarēja burtiski atspiest degunu. Ūsiņš, visa starpā, arī veicinot komunikāciju – visticamāk neapzināti, bet ekspozīcijai derīga zīme.
Viena no problēmām nelielās ekspozīcijās, kurās jārāda dažādu autoru darbi, ir saprotams anotāciju izvietojums. Šajā izstādē izvēlētajā risinājumā tika dota priekšroka vizuālajai estētikai, atstājot novārtā saprotamu un ātri uztveramu informācijas izvietojumu.
Pievēršoties izstādes darbiem, varētu tos iedalīt trīs daļās. Pirmo daļu veido grupa ar māksliniekiem, kas burtiski iedvesmojušies no Marka Rotko daiļrades un atspoguļo to sava darba vizuālajā valodā un/vai darba nosaukumā. Šajā grupā varu ierindot arī pati sevi ar divām piespraudēm, kuras tēlaini nosaucu ”Sarežģītas domas vienkārša izteiksme”. Šis citāts, kas attiecināts uz Rotko daiļradi, iesēdās manā prātā un kļuva par manu piespraužu jēdzienisko ietērpu. Šajā grupā iederas Annas Faniginas un Rasmas Pušpures rotu grupas, kas kopīgi izvietotas pašā pirmajā vitrīnā, pie ieejas telpā. Anna Fanigina, ievērojot sava zīmola VERBA pamatprincipus, nosaukusi piespraudes pēc latīņu kārtas numuriem – PRIMUS, SECUNDUS un TERTIUS. Viņa atradusi saskarsmes punktus ar Marka Rotko daiļradi antīkajā mākslā. Abi iedvesmojušies no freskām Senās Romas pilsētā Pompejos. A.Fanigina kā piemēru min Villa dei Misteri, kas iekļauta UNESCO pasaules nozīmes kultūras mantojuma sarakstā. Vairāk par A.Faniginas rotu kolekciju iespējams lasīt Rotu mākslas biedrības Facebook ierakstā, kur lasītāji tiek tuvāk iepazīstināti ar izstādes dalībniekiem.
Rasma Pušpure radījusi divus rotu pārīšus – “Audekla valstība” un “Klusums ir tik precīzs”. Viņas rokraksts rotās vērojams, gan pārdomātajās proporcijās un emocionāli piesātinātajās detaļās, gan burtiski – ar roku rakstītā kaligrāfiskā tekstā. Paula Treimane skatītājiem piedāvā četras piespraudes, kuru pamata forma, līdzīgi kā iepriekš minētajām rotām, iezīmē audekla apveidus. Viņas rotas nosauktas ar kārtas numuriem, kā arī formu un materiālu raksturojošu nosaukuma papildinājumu. Savā Facebook vietnē, līdzās rotu fotogrāfijām Paula Treimane atklāj Rotko citātus, kas idejiski bagātina un skaidro skatītājam mākslinieces domas virzību. Pie darba ar nosaukumu “Nr.1 (Silver pillow)” (Sudraba spilvens) atrodams citāts: „The most interesting painting is one that expresses more of what one thinks than of what one sees”. Piespraudi “Nr. 2 (Black frame)” (Melnais rāmis) papildina arī Rasmas Pušpures izvēlētais citāts: „Silence is so accurate”. Savukārt “Nr.3 (Mother of pearl in a rectangle)” (Perlamutrs taisnstūrī) pievienots domu grauds, kas līdzvērtīgs popularitāti iemantojušajam sauklim – vairāk ir mazāk: „There is more power in telling little than in telling all.” Pēdējā piespraude “Nr.4 (A drop in a rectangle)” (Piliens taisnstūrī) papildināta ar citātu, ko Rotko veltījis kādam pasūtījuma darbam restorānā: „I hope to paint something that will ruin the appetite of every son of a bitch who ever eats in that room.”
Māris Šustiņš izvēlējies ilustratīvu pieeju un divas piespraudes veidojis, kā abas gleznas puses, apgleznoto virsmu un audekla kreiso pusi. Meklējot savai daiļradei mazāk raksturīgu kompozīcijas risinājumu, autors palicis uzticīgs saviem iecienītajiem materiāliem – titānam, zeltam, topāziem un briljantiem. Laura Selecka trīs apaļo piespraužu grupu “Slāņi” audzējusi vairākās kārtās līdzīgi, kā Rotko klājis krāsas slāņus gleznās. Guntis Lauders, vienīgais no šīs grupas, pievērsies Rotko agrīnajai daiļradei. Rotas “Hierarhiskie putni” veltītas Rotko gleznai “Hierarchical Birds”(1942). Hierarhiskie putni ir norāde uz Rotko interesi par klasisko literatūru. Raksturojot citu gleznu, par kuras iedvesmu arī kalpojis sengrieķu dramaturgs Aishils, Rotko skaidro: „Attēlā apskatīts nevis konkrēts tēlojums, bet gan Mīta gars, kas piemitis mītiem visos laikos.” Arī mākslinieks Jānis Vilks nosacīti ierakstās manis izdalītajā pirmajā grupā, jo divas, no viņa sudraba miniatūrām bez nosaukuma atgādina gleznas siluetu un ietvertas sudraba rāmjos. Visas trīs piespraudes vizuāli atgādina kadrējumus interjerā, vēršot uzmanību sadzīviskām detaļām – elektrības vads, caurule un grafiski līniju ritmi. Jāņa Vilka darbiem piemīt 20.gs beigu un 21.gs sākuma rotu mākslai raksturīgā estētika. Viņš demonstrē sudraba spilgti balto toni, pretstatā melnajam oksīdam, kā arī izmanto akcentus zeltā. Vēl kāda raksturojoša tendence – plāna lokšņu materiāla izmantojums, vizuāli (tīši vai netīši) atdarina papīru. Šādi strādāt ar sudrabu ir pa spēkam tikai augstas raudzes rotu māksliniekiem, kāds nenoliedzami ir Jānis Vilks. Gints Strēlis, vis nesenāk uzņemtais biedrs Rotu mākslas biedrībā, arī izvēlējās strādāt ar audekla siluetu atdarinošām formām savā triptihā “Skatiens”. Viņš ir Gunta Laudera studiju biedrs kādreizējā Igaunijas Mākslas institūtā, kuru abi absolvējuši pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā un kopš tā laika palikuši uzticīgi skolā izstrādātajam rokrakstam. Būdami atšķirīgi, abi mākslinieki vienādi lielu nozīmi rotās velta mītisko tēlu atveidiem. Ginta Strēļa triptihā ieslēptas ne tikai acis, bet arī senās latvju zīmes. Jānis Brants noslēdz pirmo un lielāko izstādes ZĪME mākslinieku grupu – Rotko daiļrades iedvesmotos. Jāņa Branta veidotās rotas visretāk atrodamas piespraudes formātā, tomēr tieši viņš bija iniciators idejai izstādē par vienojošo motīvu izvēlēties, viņa paša vārdiem – brošas. Jānis Brants ir arī viens no māksliniekiem, līdzīgi kā Māris Auniņš un Zane Vilka, kas par rotas centrālo figūru joprojām izmanto dārgakmeņus.
Idejai par dārgakmeņiem, kā rotas centrālo objektu ir ļoti sena vēsture. No mūsu ēras sākuma līdz pat 19.gs beigām amatnieki un meistari rotas būvēja apkārt dārgakmeņiem, ja vien tādi bija pieejami, un ietvaram bija tikai funkcionāla nozīme. Savukārt ietvara greznība liecināja par īpašnieka rocību. Tikai 20.gs vidū aktualizējās pret-kustība rotām, kā statusa simbolam. Gan mākslinieku protests pret nevienlīdzību, gan dārgakmeņu un zelta cenu straujais kāpums un jaunu mākslinieku pieplūdums (pateicoties studiju pieejamībai) kalpoja par iemesliem savdabīgā meklējumiem rotu mākslā. Šeit es paveru nelielu lappusi daudz plašākā tēmā, kuru es tūlīt arī veru ciet.
Trīs mākslinieki – Andris Lauders, Anita Savicka un Zane Vilka manā iedomātajā izstādes ZĪME dalībnieku sadalījumā veido otro grupu. Šie mākslinieki savus darbus veidojuši iedvesmu meklējot zvaigznes formas cietokšņa arhitektūrā. Andris Lauders, vecākais no brāļiem Lauderiem, arī piederīgs Igaunijas skolai. Viņa darbiem raksturīgi formu meklējumi zelta griezuma proporcijās, kas sakņojas ģeometrijā. Arku veida motīvu savos darbus viņš izmanto bieži, arī šoreiz tie lieliski atbilst izvēlētajai tēmai piešķirot monolītajai formai smalku detaļu. Cietoksnis ir ne tikai Andra Laudera darba iedvesmas avots bet arī nosaukums. Anita Savicka savu sudrabā veidoto piespraudi nosaukusi par “Zvaigznes zīmi”, kas arī ļoti precīzi atspoguļo darbu. Zane Vilka radījusi trīs piespraudes – balto, melno un zelta cietoksni. „Piespraudes izstādei ir simboliski atmiņu nospiedumi par skaisto milzi – Daugavpils cietoksni. (…) Iespaidīgais būves mērogs un bastionu tipa cietokšņiem raksturīgais zvaigznes siluets ir rosinājis mani darināt piespraudes kā arhitektoniskas struktūras, kas ietver īpaši slīpētus akmeņus,” stāsta autore.
Izstādē piedalījās arī mākslinieki, kuru darbos nesaskatīju tiešu saistību ne ar Rotko, ne cietokšņiem, bet jebkura rota pamatā ir arī sava veida zīme. Trešā apakšsadaļa – mākslinieki, kuru darbi izstādē turpina tisināt agrāk aizsāktas tēmas. Šajā daļā varētu iekļaut arī augstāk minētos māksliniekus Gunti Lauderu, Gintu Strēli un Andri Lauderu, jo viņu darbi vienlīdz labi atbilst kā izstādes virstēmai – Rotko un Daugavpils, tā arī turpina agrāk aizsāktas mākslinieku iemīļotas tēmas un motīvus.
Šeit jāmin Jelizaveta Suska, kura izstādē piedalās ar darbiem no kolekcijas “Frozen Moment”, kas jau ieguvuši pasaules mēroga atzinību Herbert Hofmann balvas izskatā 2016. gadā. Ilze Egle ir viena no nesenajām Latvijas Mākslas akadēmijas Metāla dizaina katedras absolventēm, tā pat kā Darja Semjonova, Maija Vītola-Zitmane un Una Mikuda. Ilzes Egles Maģistra darbā aizsāktā mākoņu krāsošana (alumīnija anodēšana) tiek attīstīta jaunās kompozīcijās un kombinācijās ar sudraba akcentiem.
Darja Semjonova arī turpina sev tuvu tēmu jau kopš akadēmijā pavadītajiem studiju gadiem, šoreiz melnkoka piespraudes ar iestrādātajiem zelta akcentiem nosaucot “Iniciācija”. Maija Vītola-Zitmane ir viena no daudzsološākajām jaunās paaudzes rotu māksliniecēm, viņas darbi atrodami arī mākslas galerijā Putti, kura ilgstoši noturēja prestižas laikmetīgo rotu galerijas statusu, tomēr marta beigās savas durvis apmeklētājiem slēgs. “Uzplaukums” un “Mantotā gaisma” abas ir melnkoka piespraudes, bet atšķiras ar to, ka pirmā grebta no rokas, bet otrajā izmantots stīgu instrumenta fragments (kas jau iekodēts pašā nosaukumā). Rotas papildina arī apzeltīta sudraba un granāta akcenti.
Man ir ticis tas gods izstādīt rotas vienā vitrīnā ar pasaules mēroga rotu māksliniekiem Jelizavetu Susku un Valdi Broži. “Marķieris” (Next level token) un “Nezināmais par nezināmo” ir Valda Brožes piespraudes. Viņa pēdējā laikā tapušajos darbos pamatā izmantots stikls, zeltīta vai oksidēta sudraba ietvarā.
Unas Mikudas “Zīmes bez nozīmes” vizuāli neapspēlē Rotko, vai kāda cita mākslinieka gleznas, tomēr es tās tik pat labi varētu ierindot arī pirmajā grupā – darbi atgādina rāmjus, kas atbilstošā kontekstā veido asociācijas ar gleznām. Una Mikuda uzsākusi izaicinājumu katru dienu 2020 gadā radīt vienu nelielu piespraudi. Līdz šim viņa visas ir publicējusi savā Instagram kontā un turpina to darīt. “Zīmes bez nozīmes” ir arī sava veida turpinājums viņas izaicinājumam pašai sev, jo piespraudes nenoliedzami veidotas ievērojot vienas un tās pašas vadlīnijas. Piespraudes pamatā nolasāma kvadrāta forma un izmantotie materiāli ir sudrabs, termocaurule un neilona aukla.
Vladislava Čistjakova darbs “Daugavpils iela” sākotnēji šķiet piederīgs otrajai grupai, kurā māksliniekus iedvesmojis Daugavpils cietoksnis, tomēr pēc paša autora stāstītā, piespraude ir veltījums ielai Rēzeknē. Pa šo ielu mākslinieks bērnībā ikdienu mērojis ceļu uz skolu. Šī piespraude arī izpelnījusies visi neviennozīmīgo vērtējumu skatītāju vidū, jo tajā attēlota apdrupusi siena ar paviršiem uzrakstiem kaimiņvalsts valodā. Romantiskajā uzrakstā Mаша + Саша, ko ietver sirds forma, patiesībā iekodētas autoram vien zināmas reālas personas. Kaut arī sākotnēji negaidīts, tomēr šis ir viens no spilgtākajiem izstādes darbiem, jo neierakstās nevienā no manām iedomu kategorijām.
Autori, kuru darbus atšifrēt palīdz nosaukums vai vizuālā valoda, sniedz skatītājam iespēju salīdzināt dažādu personību radošo domu lidojumu vienā virzienā. Virziens ir viens, tomēr interpretācijas jo dažādas.
Esmu pateicīga par iespēju pazīt šos māksliniekus un ar šo rakstu ceru nedaudz iepazīstināt arī lasītāju.
