Rotu mākslinieks Gints Strēlis no 2. septembra līdz 9. oktobrim priecēja Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja viesus ar rotu un skulptūru izstādi “Pusceļā”.
Izstāde iekārtota vienā no izstāžu zālēm ēkas labajā spārnā, muzeja 2. stāvā. Ginta Strēļa rotas un objektus papildināja viņa darbu skices un lielformāta izdrukas ar zīmējumu fragmentiem. “Pusceļš ir attālums starp sākumu un mērķi, ideju un rezultātu, rotu un lietotāju,” tā saka autors.
Mākslinieka darbu ģenēze saskatāma seno civilizāciju motīvos, kas leģēti un meistarīgi iestrādāti jaunos, vēl nenosauktos totēmiskos objektos. Kā Zīda ceļš savulaik demonstrēja atšķirīgo kultūru vizuālo izteiksmes līdzekļu savstarpēju sajaukšanos, tā Gints Strēlis līmē kopā Anglosakšu cilšu estētiku ar Senās Ēģiptes dievību galvas rotām. Izstādes nosaukums “Pusceļā” ir kā vidus punkts starp dažādiem nogriežņiem, arī starp rotu un lietotāju. Interesanti, ka totēmismam, kā reliģijas formai, arī raksturīga saiknes meklēšana starp cilvēku kopu un kādu objektu vai subjektu. Tas varēja būt gan elements no dzīvnieku pasaules, gan dabas parādība, vai pat priekšmets. Arī izstādē redzamajos tēlos atpazīstam dzīvniekus (stilizēti mājlopi vai savvaļas lopi, putni), arī mēnesi un sauli. Saule ir ļoti spēcīga mākslas valodas zīme, tā var apzīmēt Dievu, gaismu, siltumu, arī dzīvības devēju. Apgāztu augoša mēness formu iespējams novērot tuvojoties Zemes ekvatoram (uz Ziemeļiem mēness atgādina burtu D). Tāpēc apgāzta pusmēness simbolu redzam gan līdzās senās Dienvidmezopotāmijas iedzīvotāju šumeru mēness dievietei, gan Āfrikas rietumu daļā dzīvojošo Senegālas zeltkaļu rotās.
Izstādes objekti ar kalnam līdzīgu formu atgādina vairoga akmens kalves elementu, caur kādu senie Vikingi pūta plēšas, lai pasargātu tās no karstuma un fokusētu gaisa strūklu. Ginta Strēļa veidotās rotas ienes izstādē krāsu dimensiju. Skulptūrās redzami metāliskie toņi no bronzas silti dzeltenā, līdz sudraba baltajam ar melno – visu gaismas starojumu absorbentu – pa vidu. Rotās, blakus strausa čaumalas un pērles baltajam, iemirdzas arī dažādu toņu kvarci, dzintara oranžais, un tirkīza zilais tonis. Brīžiem mākslinieks savās kompozīcijās triepj visu mākslas vēsturi, kā impresionisti triepa krāsas. Šķiet ka pilno bildi labāk saskatīt, piemiedzot acis vai atkāpjoties. Savukārt tikai izkadrējot nelielu fragmentu, iespējams saskatīt cilvēka acij tik tīkamo minimālismu.
Kā Ginta Strēļa darbi sadzīvo ar mūsdienu dinamiku un neizbēgamo globalizāciju? Anglosakšu valoda, kas izveidojās ilgstošā vēstures attīstības procesā, viduslaikos attīstījās par angļu valodu, kurā jaunā interneta paaudze orientējas brīvāk, kā dzimtajā valodā. Britu salu teritorijā dzīvojošo Vikingu māksla, kam bija raksturīga formas stilizācija, kas tuva mākslinieka Ginta Strēļa rokrakstam, bijusi bagātināta ar tik daudz dažādiem simboliem un spēcīgām zīmēm, ka nav iespējams izsekot to visu saistībai ar pašiem Vikingiem. Iespējams, ka drosme neizvairīties no atpazīstamiem un varbūt pat par banalitāti kļuvušiem simboliem ir Ginta Strēļa raksturīgākā kvalitāte. Rotu mērķauditoriju varētu uzrunāt arī jēdzieniski ietilpīgie pretnostatījumi – saule pret mēnesi, melnais pret balto, lielais pret mazo. Līdzīgi, kā mūzikā var novērtēt pretnostatījumus – skaļais pret kluso, lēnais pret ātro, tā arī Gints Strēlis atrod savas kompozīcijas pusceļā starp dažādiem mākslas pasaules nogriežņiem.
Teksts: Ginta Grūbe
